نَسَمَاتُ هَوَاكَ لَهَا أَرَجُ
تَحْيَا وَ تَعِيشُ بِهَا المُهَجُ
Tava mīlestības vēja brīzes ir salds aromāts
Dvēseles dzīvo un plaukst caur tām
مَا النَّاسُ سِوَى قَوْمٍ عَرَفُوكَ
وَ غَيرُهُمُ هَمَجٌ هَمَجُ
Cilvēki ir tikai tie, kas Tevi pazīst,
Un visi citi ir bezjēdzīgs pūlis
دَخَلُوا فُقَرَاءَ إِلَى الدُّنيَا
وَ كَمَا دَخَلُوا مِنْهَا خَرَجُوا
Viņi ienāca šajā pasaulē nabagi,
Un tāpat kā viņi ienāca, viņi aizgāja
قَومٌ فَعَلُوا خَيْراً فَعَلَوْا
وَ عَلَى دَرَجِ العَلْيَا دَرَجُوا
Tauta, kas darīja labus darbus—un tā viņi pacēlās,
Kāpjot augstāko rangu pakāpienus
نَسَمَاتُ هَوَاكَ لَهَا أَرَجُ
تَحْيَا وَ تَعِيشُ بِهَا المُهَجُ
Tava mīlestības vēja brīzes ir salds aromāts
Dvēseles dzīvo un plaukst caur tām
مَا النَّاسُ سِوَى قَوْمٍ عَرَفُوكَ
وَ غَيرُهُمُ هَمَجٌ هَمَجُ
Cilvēki ir tikai tie, kas Tevi pazīst,
Un visi citi ir bezjēdzīgs pūlis
يَا بَدْرُ عَلَامَ الهَجْرُ دُجَى
فَالْقَلبُ لِفَقدِكَ يَنزَعِجُ
Ak, pilnmēness, kāpēc šķiršanās nesa tādu tumsu
jo sirds patiesi cieš no tavas prombūtnes.
لَا أَعتَبُ قَلبَ الغَافِلِ عَنكَ
فَلَيسَ عَلَى الأَعمَى حَرَجُ
Es nevainoju sirdi, kas ir neuzmanīga pret tevi,
Jo uz aklo nav vainas
نَسَمَاتُ هَوَاكَ لَهَا أَرَجُ
تَحْيَا وَ تَعِيشُ بِهَا المُهَجُ
Tava mīlestības vēja brīzes ir salds aromāts
Dvēseles dzīvo un plaukst caur tām
مَا النَّاسُ سِوَى قَوْمٍ عَرَفُوكَ
وَ غَيرُهُمُ هَمَجٌ هَمَجُ
Cilvēki ir tikai tie, kas Tevi pazīst,
Un visi citi ir bezjēdzīgs pūlis
يَا مُدَّعِياً لِطَرِيقِهِمُ
بَادِر فَطَرِيقُكَ مُنعَرَجُ
Ak, tu, kas apgalvo, ka seko viņu ceļam,
Steidzies—tavs ceļš ir līkumots un nelīdzens
تَهْوَى لَيلَى وَ تَنَامُ الَّيلَ
لَعَمْرُكَ ذا فٍعلٌ سَمِجُ
Tu apgalvo, ka mīli Leilu, bet tu guli cauru nakti,
Tavs mūžs, tāda rīcība ir patiesi apkaunojoša!
نَسَمَاتُ هَوَاكَ لَهَا أَرَجُ
تَحْيَا وَ تَعِيشُ بِهَا المُهَجُ
Tava mīlestības vēja brīzes ir salds aromāts
Dvēseles dzīvo un plaukst caur tām
مَا النَّاسُ سِوَى قَوْمٍ عَرَفُوكَ
وَ غَيرُهُمُ هَمَجٌ هَمَجُ
Cilvēki ir tikai tie, kas Tevi pazīst,
Un visi citi ir bezjēdzīgs pūlis
يا بَدرُ بِذُلٍّ لَن نَبْرَح
عَن بَابِ الحِبِّ فَهَل نَلِجُ
Ak, Pilnmēness, pazemībā mēs neatkāpsimies,
No Mīļotā durvīm, vai mēs varam ieiet?
فَمَتَى بِوِصَالِكَ يَا أمَلِي
أَلحَانُ الحُبِّ لَهَا هَزَجُ
Kad, ak, mana cerība, caur savienību ar tevi,
Vai mīlestības melodijas atskanēs ar prieku?
نَسَمَاتُ هَوَاكَ لَهَا أَرَجُ
تَحْيَا وَ تَعِيشُ بِهَا المُهَجُ
Tava mīlestības vēja brīzes ir salds aromāts
Dvēseles dzīvo un plaukst caur tām
مَا النَّاسُ سِوَى قَوْمٍ عَرَفُوكَ
وَ غَيرُهُمُ هَمَجٌ هَمَجُ
Cilvēki ir tikai tie, kas Tevi pazīst,
Un visi citi ir bezjēdzīgs pūlis
شَرِبُوا بِكُؤُوسِ تَفَكُّرِهِم
مِن صِرْفِ هَوَاكَ وَ مَا مَزَجُوا
Viņi dzēra, ar savu pārdomu kausiem,
No tīras Tavas mīlestības vīna—nemaisīts un skaidrs
فَهِمُ الْمَعنَى فُهُمُ مَعنَى
وَ بِذِكرِ اللهِ لَهُم لَهَجُ
Viņi izprata nozīmi—patiesi, viņi ir pati nozīme,
Un viņu mēles vienmēr ir aizņemtas ar Dieva pieminēšanu