Tu pārspēj pilnmēnešus,

tie aizgūst gaismu no viņa spožuma.

Es ilgojos viņu apciemot;

viņa priekšā asaras plūst.

Tevi redzēt, ak Pravieti,

ir svētlaimīgs prieks,

Ar tā aromātisko vēsmu,

miegā vai vīzijā.

Es ierados svētajās vietās,

stāvot pie viņa durvīm;

Mīļoto pulcēšanās vietā

es nometu savu ceļa nastu.

Lauva uguns svelmē,

Haidars, drosmīgais uzbrucējs,

Cik bieži viņš cirta ar zobenu,

cik bieži lika kalniem trīcēt!

Mana cerība un mana atzīšana

ir caur az Zahrā, Šķīsto.

Ak, Vēstneša meita,

piepildi manas cerības.

Caur Zainabu, vadošo,

un Nafīsu, diženo,

Un Aišu, starojošo,

jūs esat labākā no dzimtām.

Patiesi, mēs izteicām nodomu;

pie viņa mēs esam atnākuši.

Ak, al Hasana un al Husaina vectēv,

mūsu ilgas ir kļuvušas garas.

Mēs esam pasnieguši savu dāvanu

šķīstajai Pravieša saimei:

Svētības Pravietim,

viņš ir skaistumā mirdzošs.