Es viņu slavēju, meklējot piedošanu

Par grēkiem, kas dzīvē pavadīti dzejā un kalpošanā citiem

Apkāries ar šiem diviem grēkiem, kuru sekas es baidos

It kā es būtu tagad upurējamais dzīvnieks

Abos šajos kļūdās es sekoju tikai jaunības neprātībai

Galu galā neko nesasniedzot, tikai nepareizu rīcību un nožēlu

Ak, dvēsele, kas savos darījumos ir tikai zaudējusi!

Tā neizmantoja šo pasauli, lai nodrošinātu Nākamo, pat nesākot sarunas

Kas pārdod savu Pēcnāvi apmaiņā pret šo pasauli,

Drīz atklāj, ka ir apkrāpts gan tagadnē, gan nākotnē

Ja es izdarītu grēku, tas nesalauztu

Manu līgumu ar Pravieti, nedz pārrautu manu saikni ar viņu

Jo man ir aizsardzības līgums no viņa

Ar to, ka mani sauc Muhameds, un viņš ir visuzticamākais

No visiem cilvēkiem uzticības saglabāšanā

Augšāmcelšanās dienā, ja viņš mani nepaņem aiz rokas

No tīras laipnības, tad tikai saki: "Kāda briesmīga beigas!"

Tālu no viņa, lai kādreiz atņemtu cerību pilnam viņa dāsnās dāvanas,

Vai atgrieztu kādu, kas meklē patvērumu, bez cieņas

Jo kopš es esmu veltījis visas savas domas viņa slavai,

Es esmu atradis viņu kā labāko manu glābšanas garantu

Viņa dāsnums nepievils pat putekļainu un nabadzīgu roku,

Jo lietus var izplaukt ziedus pat uz visakmeņainākajiem nogāzēm

Patiesi, man vairs nav vēlmes pēc šīs pasaules ziediem,