Vai tā ir atmiņa par kaimiņiem Dhu Salamā,

Kas ir atstājusi tavas acis tik sarkanas no asarām?

Vai tā ir vēja pūšana no Kāzimas puses

Un zibens, kas mirgo melnajā naktī no Iḍam kalna?

Kas notiek ar tavām acīm, ka, kad tu liec tām atturēties,

Tās tikai vairāk raud? Un tava sirds – kad tu mēģini to pamodināt, Tā tikai kļūst vairāk apjukusi

Vai mīlētājs domā, ka viņa mīlestību var noslēpt

Starp plūstošām asarām un degošu sirdi?

Ja nebūtu mīlestības, tavas asaras nelītu pār tavas mīļotās atstātajām pēdām,

Un tu negulētu, atceroties vītolu koku un kalnu

Kā tu vari noliegt šo mīlestību, kad tik godīgi liecinieki

Kā raudāšana un izskats ir liecinājuši pret tevi?

Mīlestības mokas ir iegravējušas divas asaru un sēru līnijas

Uz tavām vaigiem, bāli kā bahār un sarkani kā kanam

Jā, nakts laikā man parādījās mīļotā vīzija, un es nevarēju gulēt,

Ak, kā mīlestība kavē baudīt prieku ar savām ciešanām!

Ak, tu, kas mani nosodi par šo tīro mīlestību, pieņem manu atvainošanos.

Ja tu būtu patiesi taisnīgs, tu mani vispār nenosodītu

Lai tev tiktu saudzēts stāvoklis, kāds ir manējais! Mans noslēpums nevar tikt noslēpts

No maniem kritiķiem, un mana slimība nekad nebeigsies

Tu man devu patiesu padomu, bet es to nedzirdēju,

Mīlētājs ir pilnīgi kurls pret tiem, kas viņu vaino

Es pat aizdomājos par savu sirmo matu padomu, kas mani nosoda,

Kad es zināju, ka vecuma un sirmo matu padoms ir pāri aizdomām