Ak, tu, kas redzi manas asaras līstot kā nerimstošu lietu

no abām manām acīm, kamēr slimība iezīmējas manā miesā

Nebrīnies, pat ja esmu kļuvis līdzīgs nedzīvām drupām

jo gazele līdzenumā, starp bāna kokiem un kalnu

Ir uzskatījusi par atļautu liet manas asinis svētajos mēnešos

brīnies par manu likteni, jo nekad agrāk

Nebaidījos es no bēdām, pat ja tās pret mani sniegtu rokas

tomēr mīla mani darīja kurlu un vārdi bija velti

Liktenis ar jaunas gazeles acīm notrieca lauvu

ak, līdzenuma iemītniek, glāb meža biezokņa iemītnieku!

Mīļotais uzbruka manai sirdij ar neskaitāmām skatiena bultām

un atstāja mani maldāmies bez jebkāda padoma

Kad viņš mani skāra un viņa bulta salauza manu izturību

es noliedzu brūci un paslēpu bultu savā sirdī

Mīļoto cirstās brūces man nesagādā sāpes

kad vien parādās mans mēness, pats debesu mēness tiek aizsegts

Ilgi esmu pavadījis naktis domās un nomodā mīlas dēļ

mana dvēsele ir viņa, tāpat kā asinis, dzirde un redze

Ak, tu, kas pārmet man mīlu, jo mīla ir liktenis

ja šādas ilgas būtu tevi pārņēmušas, tu nedz rātu, nedz pārmestu